Ar prieku un atbildību par audzēto

Mārtiņš Maltenieks

„Mazā Dārzniecība”

Puķuzirņi – unikāli krāšņumaugi

Puķuzirņi

  • Ātri augoši, ilgi ziedoši viengadīgi vīteņaugi
  • Dekoratīvs lapojums, krāšņi, daudzkrāsaini un ļoti smaržīgi ziedi
  • Daudzpusīgs pielietojums apstādījumos (dažāda auguma puķuzirņi)
  • Gara griezto ziedu ražošanas sezona (siltumnīcās un atklātā laukā)
  • Samērā viegli kopjami, izturīgi augi ar labu pielāgošanās spēju
  • Tradicionāli un iecienīti ziedi - brīnišķīgs floristikas materiāls

 

Saturs:

IZCELSME UN SUGAS RAKSTUROJUMS

PUĶUZIRŅU KULŪRAS VĒSTURE

PUĶUZIRŅU AUDZĒŠANAS PREIKŠNOTEIKUMI

 

 

Izcelsme un sugas raksturojums

  • Smaržīgā dedestiņa jeb smaržīgais puķuzirnītis – Lathyrus odoratus; kāpelējošs vīteņaugs, tauriņziežu dzimta;
  • Savvaļā Vidusjūras piekrastē un salās; kā dekoratīvs vītenis izmantots arī apkārtējo zemju senlaiku dārzos;
  • Pirmo reizi aprakstīti 1695. gadā, kad franciskāņu mūks Franciskus Cupani tos iekļauj Sicīlijas salas augu sarakstā;
  • Ir tikai viena savvaļas forma – ap 1,8 m gari stublāji, 2,5-3,0 cm lieli ziediņi pa 2 ķekarā, divkrāsaini ziedi – karogs - purpurkrāsas, buras – tumši zilas;
  • Pašapputes augi, kurus nevar sakrustot ar radnieciskām sugām; dedestiņu ģintī vairāk nekā 150 sugas;
  • Ar 1700. gadu sākti audzēt Anglijā, ko uzskata par šīs kultūras izveides sākumu.

 

Puķuzirņu kultūras vēsture

1700. – 1900. gads

Puķuzirņi

  • F. Kupani 1699. gadā uz Angliju nosūtītās sēklas – faktiski jau pirmā kultūrforma; saglabāta līdz mūsdienām ar nosaukumu ‘Cupani’s Original’;
  • Sākotnējā attīstība ļoti lēna, jo visas īpašību izmaiņas radās tikai dabisko mutāciju rezultātā;
  • Ap 1724. gadu ziņas par baltiem puķuzirnīšiem;
  • 1737. gadā parādās sarkani/baltu ziedu puķuzirņi ‘Painted Lady’, kuru tirgo vēl arī mūsdienās;
  • 1753. gadā Linnejs ievieš zinātnisko nosaukumu Lathyrus odoratus;
  • Ap 1800. gadu vēl tikai 7 atšķirīgu krāsu puķuzirnīši;
  • Parādās: 1837. g. – svītraino ziedu, bet 1860. g. pikotē ziedu mutācijas;
  • Šķirņu veidošana ar krustošanu sākas tikai pēc Mendeļa atklājumiem; tā laika izcilākais puķuzirnīšu selekcionārs Henrijs Ekfords 25 gadu darbībā rada 264 šķirnes;
  • 1900. gads – divsimts gadu jubilejas izstādē Londonā eksponētas 264 šķirnes un tiek nodibināta Nacionālā puķuzirnīšu audzētāju biedrība;
  • Tolaik šķirnes sauca par Grandifloras, saglabātās tagad tirgo kā Old Fashion – ar plakanām ziedlapiņām, ļoti smaržīgi.

1900. gads - mūsdienas – krokoto puķuzirņu ēra

  • 1900. gadā H. Ekforda šķirnē ‘Painted Lady’ parādas pirmie mutanti ar viļņotām ziedlapiņām;
  • Spenseru dzimtas īpašumos (Altorpā) iegūtie mutanti turpmākā selekcijā izrādās visstabilākie, tāpēc vēlāk jaunās viļņoto ziedlapiņu šķirnes ar 4 ziediem ķekaros tiek apvienotas Spenser grupā;
  • Turpmāk tiek radītas arī citas grupas, kā arī turpināta to savstarpēja krustošana un uzlabošana; mūsdienās pazīstamākās - Cuthberson (1940.g.), Galaxy (1959.g.), Early Multiflora Gigantea (1960.g.), Royal (1964.g.), Mammoth(1984.g.); selekcija nav turpināta un sēklu lielaudzēšanā zaudēta sākotnējā kvalitāte;
  • Vidēji augsto (80-150 cm) puķuzirnīšu grupas: Jet Set, Knee-Hi, Continental, Minuet;
  • Zemo un punduru grupas: Bijou, Cupid, Patio, Little Sweetheart u.c.;
  • Akācijlapu (bez vītnēm) puķuzirņi: Snoopea, Explorer, New Century;
  • Klasiskie angļu Spenseri – vienīgā grupa, kurā selekcija nepārtraukti noris jau vairāk nekā 100 gadus un gūti vislielākie panākumi.

 

Puķuzirņu audzēšanas priekšnoteikumi

Augšanas prasības

Puķuzirņi

  • Kā Vidusjūras klimata augiem piemērotāka būs siltāka, sausa vieta ar labu gaisa apmaiņu, pienācīgu apgaismojumu, vienmērīgām temperatūrām;
  • Savvaļā tie attīstās kā divgadīgie augi - pašizsējā sadīgst jau rudenī, un mazajiem augiem, pārziemojot 5-10*C temperatūrās, izveidojas sakņu sistēma, tāpēc stādiem obligāti nepieciešams norūdīšanas aukstuma periods;
  • Kā visiem tauriņziežiem puķuzirņu saknes ar slāpekli apgādā gumiņbaktērijas, tāpēc augsnei jābūt irdenai, ar labu gaisa caurlaidību un mēreni mitrai.

Audzēšanas apstākļu izvēle

  • laukā - silta, no ziemeļpuses vējiem pasargāta, atklāta vieta, kur ilgstoši nesaglabājas virszemes mitrums;
  • zem seguma – augstas, labi vēdināmas siltumnīcas vai plēves bloki ar iespēju ierīkot noēnošanu;
  • augsne – trūdvielām bagāta, kaļķaina (pH 6.5 – 7.5), vēlams smilšmāla augsne ar labu ūdens un gaisa caurlaidību.

Augsnes sagatavošana

  • augsni sagatavo rudenī - vismaz 40 cm dziļā slānī, iestrādājot organisko mēslojumu (labu kompostu un sadalījušos kūtsmēslus), krītu, dolomītmiltus vai pelnus un komplekso pamatmēslojumu;
  • pavasarī pirms sējas vai stādīšanas uzirdina augsnes virskārtu.

Sēklu sagatavošana sējai

Puķuzirņi

  • sēklas iemērc siltā ūdenī (60 – 70 *C) un briedina ~12 stundas;
  • neuzbriedušajām sēklām ieskrāpē apvalkus (nesavainojot dīglīšus!) un briedināšanu atkārto;
  • iespējams – uzbriedinātās sēklas līdz izsējai sadiedzēt siltā vietā, mitrā, gaisa caurlaidīgā materiālā (zāģu skaidās, lupatiņās utml.);
  • vēlams – oranžo un laškrāsas šķirņu sēklas (ar t.s.“mīkstajiem” apvalkiem) kodināt un sēt bez iepriekšējas uzbriedināšanas;
  • ja nepieciešams – sēklas pirms briedināšanas vai sējas kodina, ~20 minūtes mērcējot kāda fungicīda vai stipra kālija permanganāta šķīdumā; pēc apstrādes sēklas noskalo siltā ūdenī.

Dēstu audzēšana

Puķuzirņi

  • laicīgi sagatavo sterilu substrātu no veselīgas dārza augsnes, kūdras un rupjas smilts; dēstu kūdrai pievieno nedaudz smilti;
  • sēj 5-6 (maksimums 8) nedēļas pirms paredzētās izstādīšanas, sēklas ievieto 1,5 ~2 cm dziļi mēreni mitrā substrātā, kas sapildīts dziļos (vismaz 10 cm) podiņos vai kastītēs; oranžo un lašsārto šķirņu sēklas ieteicams sēt sterilā smilšu slānītī;
  • līdz sadīgšanai novieto siltumā (18 – 20*C) , bet pēc tam arvien vēsākā un gaišā vietā;
  • visā audzēšanas laikā substrāts jāuztur mēreni mitrs (nepārliet!) un jāveicina dēstu lēna un veselīga augšana, nepieļaujot izstīdzēšanu;
  • vēlams – dēstus galotņot pēc otrā vai trešā lapu pāra;
  • svarīgi – pirms izstādīšanas dēstus norūdīt un pieradināt āra apstākļiem.

Sēšana atklātā laukā

Puķuzirņi

  • sēj aprīļa beigās – maija sākumā iesilušā un apžuvušā, irdenā augsnē 3-5 cm dziļi, 15-20 cm attālumos;
  • ieteicams – sēt kodinātas, bet neuzbriedinātas sēklas;
  • svarīgi – jāseko, lai augsne saglabātos mēreni mitra;
  • lai veicinātu ātrāku sadīgšanu, dobes var piesegt ar plēvi (līdz sadīgšanai!) vai agrotīklu.

Kopšana augšanas laikā

  • augiem izveido balstu sistēmu (vēlams jau pirms stādīšanas) un regulāri uzsien dzinumus;
  • stādījumus ravē un irdina augsnes virskārtu (nebojājot saknes!);
  • ilgstoši sausā laikā stādījumus laista – labāk reti, bet pamatīgi; svarīgi – neliet uz sakņu kakliņiem un neslapināt augus;
  • ziedēšanas laikā laistīšanu apvieno ar papildmēslošanu (ik pēc 2 nedēļām);
  • svarīgi - lai augi nepārtraukti ziedētu, savlaicīgi jāizgriež vecie ziedi un sēklaizmetņi;
  • svarīgi - sekot, lai neieviestos kaitēkļi un slimības, savlaicīgi tos apkarot un veikt profilaktiskos pasākumus;
  • siltumnīcās un plēves blokosjānodrošina optimāli augšanas apstākļi:
    • - mērena gaisa temperatūra, izvairoties no krasām temperatūras svārstībām un stipra caurvēja;
    • - mērens augsnes un gaisa mitrums;
    • - sabalansēts barības vielu daudzums augsnē, pareizi mēslojot;
    • - pietiekams apgaismojums (papildapgaismojums agri pavasarī);
    • - nesabiezināti stādījumi un laba gaisa apmaiņa.

Optimālā stādīšanas shēma

puķuzirņu stādīšanas shēma