Puķuzirņi

Mārtiņš Maltenieks

„Mazā Dārzniecība”

• Ātri augoši, ilgi ziedoši viengadīgi vīteņaugi
• Dekoratīvs lapojums, krāšņi, daudzkrāsaini un ļoti smaržīgi ziedi
• Daudzpusīgs pielietojums apstādījumos (dažāda auguma puķuzirņi)
• Gara griezto ziedu ražošanas sezona (siltumnīcās un atklātā laukā)
• Samērā viegli kopjami, izturīgi augi ar labu pielāgošanās spēju
• Tradicionāli un iecienīti ziedi - brīnišķīgs floristikas materiāls

Saturs:

IZCELSME UN SUGAS RAKSTUROJUMS

PUĶUZIRŅU KULŪRAS VĒSTURE

PUĶUZIRŅU AUDZĒŠANAS PREIKŠNOTEIKUMI

Izcelsme un sugas raksturojums

• Smaržīgā dedestiņa jeb smaržīgais puķuzirnītis – Lathyrus odoratus; kāpelējošs vīteņaugs, tauriņziežu dzimta;
• Savvaļā Vidusjūras piekrastē un salās; kā dekoratīvs vītenis izmantots arī apkārtējo zemju senlaiku dārzos;
• Pirmo reizi aprakstīti 1695. gadā, kad franciskāņu mūks Franciskus Cupani tos iekļauj Sicīlijas salas augu sarakstā;
• Ir tikai viena savvaļas forma – ap 1,8 m gari stublāji, 2,5-3,0 cm lieli ziediņi pa 2 ķekarā, divkrāsaini ziedi – karogs - purpurkrāsas, buras – tumši zilas;
• Pašapputes augi, kurus nevar sakrustot ar radnieciskām sugām; dedestiņu ģintī vairāk nekā 150 sugas;
• Ar 1700. gadu sākti audzēt Anglijā, ko uzskata par šīs kultūras izveides sākumu.

Puķuzirņu kultūras vēsture

1700. – 1900. gads

• F. Kupani 1699. gadā uz Angliju nosūtītās sēklas – faktiski jau pirmā kultūrforma; saglabāta līdz mūsdienām ar nosaukumu ‘Cupani’s Original’;
• Sākotnējā attīstība ļoti lēna, jo visas īpašību izmaiņas radās tikai dabisko mutāciju rezultātā;
• Ap 1724. gadu ziņas par baltiem puķuzirnīšiem;
• 1737. gadā parādās sarkani/baltu ziedu puķuzirņi ‘Painted Lady’, kuru tirgo vēl arī mūsdienās;
• 1753. gadā Linnejs ievieš zinātnisko nosaukumu Lathyrus odoratus;
• Ap 1800. gadu vēl tikai 7 atšķirīgu krāsu puķuzirnīši;
• Parādās: 1837. g. – svītraino ziedu, bet 1860. g. pikotē ziedu mutācijas;
• Šķirņu veidošana ar krustošanu sākas tikai pēc Mendeļa atklājumiem; tā laika izcilākais puķuzirnīšu selekcionārs Henrijs Ekfords 25 gadu darbībā rada 264 šķirnes;
• 1900. gads – divsimts gadu jubilejas izstādē Londonā eksponētas 264 šķirnes un tiek nodibināta Nacionālā puķuzirnīšu audzētāju biedrība;
• Tolaik šķirnes sauca par Grandifloras, saglabātās tagad tirgo kā Old Fashion – ar plakanām ziedlapiņām, ļoti smaržīgi.

1900. gads - mūsdienas – krokoto puķuzirņu ēra

• 1900. gadā H. Ekforda šķirnē ‘Painted Lady’ parādas pirmie mutanti ar viļņotām ziedlapiņām;
• Spenseru dzimtas īpašumos (Altorpā) iegūtie mutanti turpmākā selekcijā izrādās visstabilākie, tāpēc vēlāk jaunās viļņoto ziedlapiņu šķirnes ar 4 ziediem ķekaros tiek apvienotas Spenser grupā;
• Turpmāk tiek radītas arī citas grupas, kā arī turpināta to savstarpēja krustošana un uzlabošana; mūsdienās pazīstamākās - Cuthberson (1940.g.), Galaxy (1959.g.), Early Multiflora Gigantea (1960.g.), Royal (1964.g.), Mammoth(1984.g.); selekcija nav turpināta un sēklu lielaudzēšanā zaudēta sākotnējā kvalitāte;
• Vidēji augsto (80-150 cm) puķuzirnīšu grupas: Jet Set, Knee-Hi, Continental, Minuet;
• Zemo un punduru grupas: Bijou, Cupid, Patio, Little Sweetheart u.c.;
• Akācijlapu (bez vītnēm) puķuzirņi: Snoopea, Explorer, New Century;
• Klasiskie angļu Spenseri – vienīgā grupa, kurā selekcija nepārtraukti noris jau vairāk nekā 100 gadus un gūti vislielākie panākumi.

Puķuzirņu audzēšanas priekšnoteikumi

Augšanas prasības

• Kā Vidusjūras klimata augiem piemērotāka būs siltāka, sausa vieta ar labu gaisa apmaiņu, pienācīgu apgaismojumu, vienmērīgām temperatūrām;
• Savvaļā tie attīstās kā divgadīgie augi - pašizsējā sadīgst jau rudenī, un mazajiem augiem, pārziemojot 5-10*C temperatūrās, izveidojas sakņu sistēma, tāpēc stādiem obligāti nepieciešams norūdīšanas aukstuma periods;
• Kā visiem tauriņziežiem puķuzirņu saknes ar slāpekli apgādā gumiņbaktērijas, tāpēc augsnei jābūt irdenai, ar labu gaisa caurlaidību un mēreni mitrai.

Audzēšanas apstākļu izvēle

• laukā - silta, no ziemeļpuses vējiem pasargāta, atklāta vieta, kur ilgstoši nesaglabājas virszemes mitrums;
• zem seguma – augstas, labi vēdināmas siltumnīcas vai plēves bloki ar iespēju ierīkot noēnošanu;
• augsne – trūdvielām bagāta, kaļķaina (pH 6.5 – 7.5), vēlams smilšmāla augsne ar labu ūdens un gaisa caurlaidību.

Augsnes sagatavošana

• augsni sagatavo rudenī - vismaz 40 cm dziļā slānī, iestrādājot organisko mēslojumu (labu kompostu un sadalījušos kūtsmēslus), krītu, dolomītmiltus vai pelnus un komplekso pamatmēslojumu;
• pavasarī pirms sējas vai stādīšanas uzirdina augsnes virskārtu.

Sēklu sagatavošana sējai

• sēklas iemērc siltā ūdenī (60 – 70 *C) un briedina ~12 stundas;
• neuzbriedušajām sēklām ieskrāpē apvalkus (nesavainojot dīglīšus!) un briedināšanu atkārto;
• iespējams – uzbriedinātās sēklas līdz izsējai sadiedzēt siltā vietā, mitrā, gaisa caurlaidīgā materiālā (zāģu skaidās, lupatiņās utml.);
• vēlams – oranžo un laškrāsas šķirņu sēklas (ar t.s.“mīkstajiem” apvalkiem) kodināt un sēt bez iepriekšējas uzbriedināšanas;
• ja nepieciešams – sēklas pirms briedināšanas vai sējas kodina, ~20 minūtes mērcējot kāda fungicīda vai stipra kālija permanganāta šķīdumā; pēc apstrādes sēklas noskalo siltā ūdenī.

Dēstu audzēšana

• laicīgi sagatavo sterilu substrātu no veselīgas dārza augsnes, kūdras un rupjas smilts; dēstu kūdrai pievieno nedaudz smilti;
• sēj 5-6 (maksimums 8) nedēļas pirms paredzētās izstādīšanas, sēklas ievieto 1,5 ~2 cm dziļi mēreni mitrā substrātā, kas sapildīts dziļos (vismaz 10 cm) podiņos vai kastītēs; oranžo un lašsārto šķirņu sēklas ieteicams sēt sterilā smilšu slānītī;
• līdz sadīgšanai novieto siltumā (18 – 20*C) , bet pēc tam arvien vēsākā un gaišā vietā;
• visā audzēšanas laikā substrāts jāuztur mēreni mitrs (nepārliet!) un jāveicina dēstu lēna un veselīga augšana, nepieļaujot izstīdzēšanu;
• vēlams – dēstus galotņot pēc otrā vai trešā lapu pāra;
• svarīgi – pirms izstādīšanas dēstus norūdīt un pieradināt āra apstākļiem.

Sēšana atklātā laukā

• sēj aprīļa beigās – maija sākumā iesilušā un apžuvušā, irdenā augsnē 3-5 cm dziļi, 15-20 cm attālumos;
• ieteicams – sēt kodinātas, bet neuzbriedinātas sēklas;
• svarīgi – jāseko, lai augsne saglabātos mēreni mitra;
• lai veicinātu ātrāku sadīgšanu, dobes var piesegt ar plēvi (līdz sadīgšanai!) vai agrotīklu.

Kopšana augšanas laikā

• augiem izveido balstu sistēmu (vēlams jau pirms stādīšanas) un regulāri uzsien dzinumus;
• stādījumus ravē un irdina augsnes virskārtu (nebojājot saknes!);
• ilgstoši sausā laikā stādījumus laista – labāk reti, bet pamatīgi; svarīgi – neliet uz sakņu kakliņiem un neslapināt augus;
• ziedēšanas laikā laistīšanu apvieno ar papildmēslošanu (ik pēc 2 nedēļām);
• svarīgi - lai augi nepārtraukti ziedētu, savlaicīgi jāizgriež vecie ziedi un sēklaizmetņi;
• svarīgi - sekot, lai neieviestos kaitēkļi un slimības, savlaicīgi tos apkarot un veikt profilaktiskos pasākumus;
• siltumnīcās un plēves blokosjānodrošina optimāli augšanas apstākļi:
  • - mērena gaisa temperatūra, izvairoties no krasām temperatūras svārstībām un stipra caurvēja;
  • - mērens augsnes un gaisa mitrums;
  • - sabalansēts barības vielu daudzums augsnē, pareizi mēslojot;
  • - pietiekams apgaismojums (papildapgaismojums agri pavasarī);
  • - nesabiezināti stādījumi un laba gaisa apmaiņa.

Optimālā stādīšanas shēma